eRoks.lv RSS

Blogs: Atbalsis no Goran Gora koncerta Rīgas Domā

Wed, 22 Feb 2012 18:59:49 +0200

Manuprāt, vienmēr ir visai savādi, kad mūziķi par kāda sev pietiekami nozīmīga un liela koncerta norises vietu izvēlas baznīcu – šīs celtnes tomēr ir pietiekami specifiskas un kaut kādu daļu klausītāju noteikti atgrūž no pasākuma apmeklēšanas (pats zinu vismaz pāris cilvēkus, kas tikai šā iemesla dēļ šo konkrēto priekšnesumu neredzēja). Arī man savas attiecības ar baznīcu un reliģiju nebūt negribētos saukt par tuvām, neesmu biežs viesis šādās vietās, taču vakar, pēc pietiekami ilgas pauzes, devos uz Rīgas Domu, lai dzirdētu un redzētu, kā jaunāko albumu Hold Me Close When It Comes un citus savus populārākos skaņdarbus izpilda Goran Gora. Un, kā jau to gaidīju, mūziķis ar savu sniegumu pārliecināja, ka tā bija vienīgā un pareizā izvēle otrdienas vakaram.

Noteikti jau esiet pamanījuši, ka eRokā šis albums tā arī ir atstāts zināmā novārtā, un tā recenzija tā arī nav tapusi un netaps. Iemesls, kāpēc tā, ir pavisam triviāls – ar kolēģiem vienojāmies, ka tas paliks manā pārziņā, savukārt man tas jau no pirmās klausīšanās reizes kļuva tik tuvs, ka sapratu – par to rakstot, nespēšu saglabāt pat niecīgākās objektivitātes paliekas, tādēļ labāk ir par to nemaz nerakstīt. Reizēm ir tā, ka klausoties kādu mūziku šķiet, ka tā ir rakstīta tieši Tev vai par Tevi, un tā man notika ar šo plati. Tajā dzirdēju visu to, ko un kā es tajā brīdī gribēju, un, šķiet, man vajadzēja dzirdēt, tāpēc tas uzreiz ir nokļuvis starp maniem trīs visu laiku vismīļākajiem albumiem mūzikas vēsturē. Protams, variet smīkņāt par to, jo tie ir ļoti skaļi vārdi, un tas pat būtu saprotami, taču ticu – ikviens, kuru klausoties mūziku ir pārņēmušas līdzīgas izjūtas, šobrīd lieliski saprot, par ko es runāju. Un tieši šī paša iemesla dēļ es izlēmu, ka arī par koncertu Domā rakstīšu vien blogu, nevis apskatu – atzīmi tam ielikt es nespēju.

Kā jau minēju ievadā, Doma izvēle par koncerta norises vietu ir kā koks ar diviem galiem. No vienas puses skatoties, tā ir visai slikta ideja – dažiem varētu traucēt reliģiskais fons (kopumā gan šķiet, ka tas, par laimi, palika otrajā plānā), publikai īsti nebija skaidrs, kā reaģēt, varēja just, ka cilvēki bija reti bikli, kā arī tik plašā telpā nav iespējams panākt tādu intimitāti, kāda ir iespējams kaut vai Palladium, par mazākām zālēm pat nerunājot. Taču tajā pat laikā Rīgas Doma unikālā un lieliskā akustika atsver visus mīnusus. Ikkatrai skaņai veidojās atbalsis, kas visam priekšnesumam piešķīra tādu nedaudz mīklainu noskaņu un ļoti lielu šarmu. Jāatzīst, ka sākumā tas šķita nedaudz dīvaini, tomēr līdz ko pie tā visa pieradu, mūziku spēju izbaudīt arvien vairāk un vairāk. Varbūt ikdienā šāds risinājums un skanējums liktos nedaudz kaitinošs, taču laiku pa laikam katram ieteiktu ko tādu paklausīties – tā var sadzirdēt daudzas detaļas, kuras citkārt, visdrīzāk, paslīdētu garām.

Lai vai cik laba būtu skaņa, galvenais vakara trumpis tomēr bija stāsts, kurš tika izstāstīts ar šīm skaņām. Viena no retajām objektīvajām lietām, ko es spēju pateikt par Hold Me Close When It Comes ir tā, ka tas ir viens no labākajiem konceptalbumiem (vismaz es to tā uztveru, kaut gan publiski mūziķis tam šādu birku nav uzkāris) Latvijā pēdējos gados. Patiesībā, tik labi stāstu pie mums neviens nebija stāstījis kopš... 2007. gada, kad iznāca Gorana debijas plate Jetlag. Te gan uzreiz jāpiebilst, ka konceptuālisma ziņā, manuprāt, pēdējais veikums ir liekams plauktu augstāk par pirmo, jo tas šķita nedaudz sadrumstalotāks, drīzāk kā vairāku miniatūru apkopojums, nevis vienots mākslas darbs. Jebkurā gadījumā, otrdienas vakarā, spēlējot jaunāko albumu, kurš papildināts ar vairākiem no populārākajiem singliem, kuri radīti pirms tam, Jānis pamanījās vēl vairāk atklāt decembrī iznākušā darba liriskā „es” pārdzīvojumus. Var jau būt, ka es pārāk daudz meklēju jēgu dziedātajā, un tā nebūt nav, bet mani nepameta sajūta, ka ar vecajiem gabaliem tika papildināts un paspilgtināts šis stāsts un atbildēts uz tiem jautājumiem, kuri klausītājam varēja rasties, domājot par trešo disku. Interesanti, ka līdz pat pašām beigām nebija iespējams paredzēt, ar ko beigsies šis stāsts – ja godīgi, es gaidīju nedaudz pozitīvākas beigas, kurās lieliski iederētos arī, piemēram, popsīgās Swim, Robert, Swim un Dance Away, taču esmu pat priecīgs, ka tās neizdzirdēju – šķiet, ka ar šādu noslēgumu stāsts ir pabeigtāks un konkrētāks. Vienīgais, par ko ir nedaudz žēl ir tas, ka tā arī neatskanēja Slow Down – šo kompozīciju tiešām gaidīju, un uzskatu, ka kopējā noskaņā tā iederētos perfekti. Visbeidzot, nevaru nepieminēt, ka kā lieliska kulminācija iederējās arī Ceļi, kuru sākotnēji izpildītājs nemaz negrasījās spēlēt un nebija ieplānojis, taču kājās stāvošās publikas ovācijas darīja savu. Un labi, ka tā, jo tas izrādījās teicams visa iepriekš dzirdētā apkopojums. Starp citu, ja neticiet manis teiktajam par lielisko stāstu, pārliecinieties paši – zemāk ir atrodama setliste, un esmu drošs, ka arī ierakstos teksti iedarbosies pietiekami spēcīgi.

Īpašu atkāpi gribas veltīt pirmatskaņojumam Tikai Saknes Neatdot, kas ir pirmais vēstnesis no, iespējams, jau šī gada nogalē gaidāmā ceturtā studijas ieraksta. Ja godīgi, pēc šī gabala, kas, manuprāt, bija viens no koncerta augstākajiem punktiem, biju mēms, bet viens bija skaidrs jau dziesmas vidū – šis būs LIELS hīts! Ir grūti raksturot šo skaņdarbu jebkā citādi, kā vien ar vārdu „episki”. Kompozīcija tika izpildīta kopā ar kori Balsis, un tās laikā zāli pāršalca kaut kas līdzīgs skaņas vilnim, kas neatstāja vienaldzīgu nevienu no sanākušajiem. Protams, pastāv risks, ka ierakstā to sajūtu noķert būs grūti, taču man ir labas priekšnojautas, ka dziesminieks kaut kā to atrisinās, un jau tuvākajā laikā būs pieejama, ļoti iespējams, viena no 2012. gada populārākajām pašmāju dziesmām valstī. Vismaz pirmais iespaids bija tieši tāds – šis būs viņa nozīmīgākais singls kopš Dance Away.

Kā jau minēju, jaunā albuma kontekstā (domājams, tā tas būs tikai šī ieraksta sakarā, ne vispārīgi), es nespēju objektīvi vērtēt Goran Gora mūziku, un tāpēc ir ļoti iespējams, ka viss, ko es iepriekš rakstīju ir tikai mirkļa emocijas no cilvēka, kurš ir stipri pārvērtējis vakar piedzīvoto. Man gan gribētos ticēt, ka tā nav, un Jānim tiešām izdevās izdarīt to, uz ko iet jebkurš dziesminieks – ar savu mūziku izveidot perfekto stāstu. Un to viņš paveica godam!

Koncertā izpildīto dziesmu saraksts:

1. Enterance

2. Hold Me Close When It Comes

3. Counterfeit

4. Two Hands

5. Awakening

6. The Wheel

7. The List

8. Tikai Saknes Neatdot

9. Distant Light

10. Everyone’s Landscape

11. Giant Revolver

12. The Girl In The Backseat

13. Under Control

14. Stiprinieks

15. I’m The Only River

16. Ghosts

17. One By One

Piedevas:

18. Ceļi

Foto: Jānis Grosbahs

Kopā ar Pendelum uzstāsies arī MC Verse

Wed, 22 Feb 2012 18:45:17 +0200

Jau šo piektdien, 24. februārī, koncertzālē Palladium ar Dj setu viesosies viens no pasaulē spožākajiem deju mūzikas projektiem – Pendulum. Kopā ar dīdžejiem no apvienības Pendulum, uzstāsies arī viņu grupas biedrs, angļu reperis MC Verse. Biļetes uz pasākumu nopērkamas Biļešu Serviss tirdzniecības vietās un internetā. Biļešu cena Ls 11.

MC Verse, jeb Bendžamins Mouts ir angļu izcelsmes reperis, mūzikas producents un ierakstu kompānijas īpašnieks. MC Verse Pendulum pievienojās 2006. gadā un, kopš tā laika, vienmēr piedalās Pendulum tūrēs un DJ setos. 2010. gadā MC Verse pirmo reizi piedalījās arī Pendulum skaņdarba ierakstā – viņa balss dzirdama vienā no apvienības slavenākajām dziesmām The Vulture.

Kā jau iepriekš ziņots, piektdien, 24. februārī koncertzālē Palladium notiks vērienīga deju mūzikas nakts. Pasākums pirmo reizi notiks 2 zālēs vienlaikus un tajā, bez Pendulum un MC Verse, piedalīsies arī Muffer un aktuālākie pašmāju dubstep dīdžeji. Pasākuma biļetes cena ir Ls 11, biļetes nopērkamas Biļešu Serviss kasēs un internetā.

Papildu informācija:

www.facebook.com/palladiumriga

www.twitter.com/palladiumriga

Tuvākie Palladium koncerti:

24. februārī Pendelum

02. aprīlī Zola Jesus

05. aprīlī Gacho

20. aprīlī Tuborg Green Spring tūre

22. aprīlī The Do

Foto: Publicitātes foto

Tallinn Music Week izziņo mūziķus

Wed, 22 Feb 2012 18:40:44 +0200

Jau pēc nedaudz vairāk kā mēneša, 29. martā, Tallinu pārņems 183 grupas un mākslinieki no 13 valstīm, lai piedalītos Baltijas lielākajā mūzikas konferencē – Tallinn Music Week (TMW). Līdz šim lielākajā TMW, uz 20 skatuvēm uzstāsies Igaunijas un tās kaimiņvalstu iespaidīgākās jaunās mūzikas pērles. Latviju TMW pārstāvēs Instrumenti, Mona De Bo, Sergejs Jēgers un Bass Lion.

Blakus jau ierastajām uzstāšanās vietām, būs arī neierasti skatuves risinājumi pilsētvidē un citviet. Dzīvā mūzika skanēs tādās vietās, kā Skype mītnē, Nordic Hotel Forum viesnīcas numuriņā, LHV bankas filiālē, Dizaina un Arhitektūras Galerijā un Miia-Milla-Manda muzejā. Koncerti notiks arī ierakstu veikalā Biit, kafejnīcā Must Puudel, grāmatnīcā Apollo In Solaris un šīgada festivāla centrā Viru Keskus. Jau šonedēļ, Igaunijas mūzikas un dizaina kafejnīcā, t/c Viru Keskus ātrijā, būs iespējams iepazīties ar vietējo mūziku.

Dienas koncerti dažādās pilsētas vietās būs bezmaksas. Sākot ar šodienu, Biļešu Servisa kasēs un internetā http://www.bilesuserviss.lv iespējams iegādāties TMW biļetes, kas nodrošinās ieeju visās festivāla norises vietās. Festivālu 29. marta vakarā, klubā Rock Cafe, ar sava debijas albuma prezentāciju svinīgi atklās Latvijā labi zināmā igauņu dziedātāja IIRIS. Uz skatuves kāps arī īpaši viesi no Somijas – grupa Rubik.

Festivāla programmā šogad ir 33 mākslinieki no 13 valstīm, tostarp labi zināmā zviedru grupa Husky Recue, kuri prezentēs savu jauno albumu, lietuviešu dziedātāja Alīna Orlova, grupas Jaakko & Jay, The New Tigers un Zebra and Snake no Somijas, krievu alternatīvā roka grupa Motorama, britu solomākslinieks un producents Napoleon IIIrd, kā arī indīroka grupa Diver no Austrijas.

Igauniju šīgada konferencē pārstāvēs dažādu žanru pārstāvji – no konkursa Pop Idol uzvarētājas Līsas Lemsalu līdz graindkora grupai Goresoerd. No labi zināmiem māksliniekiem muzicēs Vaiko Epliks, hausa giganti Rulers Of The Deep, poproka banda Bedwetters, rokabilija grupa Boogie Company, pianists un komponists Reins Rannaps, folkmūziķe Mari Kalkuna, popgrupa HU? un daudzi citi.

No atzinību guvušiem pagrīdes mūziķiem, TMW uzstāsies jau kopš deviņdesmito gadu sākuma aktīvie ÖÄK, nupat albumu izdevušie Shelton San, Eiropā veiksmīgi koncertējušie Talbot, indīroka veterāni Ans. Andur, avangard-metāla konceptuālisti Neoandertals, hausa mūzikas guru Ajukaja, kā arī daudzi jaunās paaudzes elektroniskās mūzikas veidotāji - Sanders Molders, supergrupa OYT, jauno grupu konkursa Noortebänd uzvarētāji Sibyl Vane un daudzi citi. Būs arī igauņu komponisti Mirjama Tallija un Tatjana Kozolova, kā arī klasiskie mūziķi Helēna Lokuta, Āge Jūrikas un citi.

Daudzas uzstāšanās vietas un mākslinieki jau kļuvuši par TMW klasiku - festivāli Jazkaar un Viljandi Folk ar savu programmu NO99 teātrī, festivāls Hard Rock Laager klubā Tapper, festivāli Hea Uus Heli un Rabarock – Von Krahl teātrī, un divas pārpildītas zāles klubā Rock Cafe. Igaunijas Mūzikas Attīstības Centrs, sadarbībā ar Igaunijas Profesionālo Mūziķu Asociāciju un Pilles Lillas Mūzikas Fondu, Igaunijas koncertzālē prezentēs talantīgus vietējos klasiskos mūziķus, savukārt Igaunijas Mūzikas Dienu ietvaros Melngalvju Namā uzstāsies Igaunijas laicīgie mūziķi.

Jaunākā elektroniskā mūzika un hiphops tiks prezentēti klubā Korter. Koncertsērija Odessa Pop, sadarbībā ar Apvienotās Karalistes ierakstu kompāniju Brainlove piedāvās sevis izvēlētus māksliniekus, kinoteātrī Sõprus. Jaunas TMW koncertu norises vietas šogad ir klubi KultuuriKatel un Studio.

Klubā Hoov, sevis izvēlētus māksliniekus piedāvās Igaunijas lielākais mūzikas portāls Rada7.ee, savukārt bārā Kodu notiks ballīšu sērijas Suusabaasis On Tantsupidu pasākums. Pirmo reizi ar savu skatuvi TMW tiks pārstāvēts viens no Baltijas lielākajiem mūzikas un mākslas festivāliem – Positivus. Abu pasākumu sadarbība sākās pērn, kad Positivus festivālā atradās TMW skatuve.

Šogad TMW cieši sadarbojas ar projektu Garage49, kas jau guvis starptautisku atzinību. Nedēļu pirms festivāla TMW un Garage48 kopīgi veidotā pasākumā prezentēs inovatīvus mūzikas produktus un ar skaņu saistītas viedtālruņu un interneta risinājumus.

Tallinn Music Week festivāls šogad notiks no 29. līdz 31. martam. Konferences un festivāla mērķis ir celt Igaunijas un tās apkārtnes mūzikas reputāciju, attīstīt vietējo mūzikas industriju starptautiskā mērogā un nest Igaunijas vārdu mūzikas industrijas pasaulē. TMW konference notiks 30. un 31. martā, Nordic Hotel Forum konferenču centrā. TMW galvenie sponsori ir Nordic Hotel Forum un Skype. Atbalstītāji un partneri – LHV, Tuborg Music, KultuuriKatel, Estonian Air, Tallink, Hansabuss, Viru Keskus, Anne & Stiil, Postimees, ERR, Garage48, Velvet, Aku Collective, Eventech, RGB, Tolm Stuudio, Igaunijas Mūzikas Attīstības Centrs, EAS, Igaunijas Kultūras Ministrija, Tallinas Kultūras un Mantojuma Departaments, Kultūrkapitālfonds, Tallinas Pilsētas Uzņēmējdarbības Padome un Britu Padome. Biļetes uz Tallinn Music Week iespējams iegādāties Biļešu Servisa kasēs visā Latvijā un internetā.

Vairāk informācijas:
http://www.tallinnmusicweek.ee
http://www.facebook.com/tallinnmusicweek
info@tallinnmusicweek.ee

Foto: Publicitātes foto

Mona De Bo piedalīsies Tallinn Musci Week

Wed, 22 Feb 2012 13:50:53 +0200

Latvijas eksperimentālās rokmūzikas grupa Mona De Bo uzaicināta piedalīties konferencē Tallinn Music Week (TMW), kas marta beigās notiks Igaunijas galvaspilsētā.

Mona De Bo uzstāšanās TMW konferencē notiks sestdien, 31. martā, slavenajā Tallinas vecpilsētas klubā Von Krahl.

Lielākā mūzikas konference Baltijā TMW notiek ceturto gadu un piesaista arvien vairāk mākslinieku un mūzikas industrijas pārstāvju. Pasākumam ir divas daļas – konference, kur par aktuālām mūzikas biznesa tēmām diskutē profesionāļi no visas Eiropas, un vakara koncerti, kuros delegātiem un viesiem ir iespēja vērtēt mūziķu dzīvos priekšnesumus.

Šogad TMW saņēma pieteikumus no 418 grupām un mūziķiem, kas pārstāv visdažādākos žanrus un 23 valstis. Konferences rīkotāji izvēlējās 185 talantīgākos un perspektīvākos māksliniekus, viņu vidū arī grupu Mona De Bo, dodot tiem iespēju no 29. līdz 31. martam parādīt sevi labākajos Tallinas mūzikas klubos.

Šā gada 9. janvārī Mona De Bo izdeva trešo studijas albumu Pag Pag mūzikas apgādā I Love You Records. Pagaidām ieraksts pieejams tikai digitālā formātā, bet līdz marta vidum tiks izdots arī vinila platē.

http://www.monadebo.com

http://www.tallinnmusicweek.ee

Foto: Publicitātes foto

Pendelum viesosies Palladium jau šo piektdien

Wed, 22 Feb 2012 13:10:39 +0200

Palladium koncertzālē vēl šomēnes gaidāms jau otrais klubu mūzikas pasākums. Jau šo piektdien, 24. februārī ar DJ setu uzstāsies slavenākais Austrālijas elektroniskās mūzikas duets – Pendelum! Nakts programma pirmo reizi paralēli notiks 2 zālēs un programmu papildinās arīdj no ASV, Somijas un Latvijas. Biļetes nopērkamas Biļešu Serviss kasēs un internetā tikai par Ls 11.

Pendulum jau vairākus gadus ir elektroniskās mūzikas pirmā lieluma zvaigznes. Radušies 2002. gadā, apvienojoties producentiem Rob Swire un Gareth Mc Grillen ar jau popularitāti iekarojušo vietējo DJ Paul Elhornet‘ Harding. Viņu individuālie talanti, kas balstījās uz prasmi producēt vai spēlēt drum & bass, breakbeat, hardcore, punk un metal, apvienoti grupā izrādījās neapturams spēks, kas drīz vien iekaroja drum & bass pasauli arī ārpus Austrālijas.

Pendulum pirmo reizi uz Rīgu brauc ne kā dzīvā grupa, bet ar savu DJ uzstāšanos, kas tāpat ir neatkārtojams baudījums. Pendulum DJ uzstāšanās dzirdēsiet gan Pendulum radīto mūziku, gan populārus deju hitus, ko radījuši citi mūziķi. Skaidrs, ka mūziķi, kas radījuši vienu no labākajām dzīvajām deju grupām, zina, kā radīt labu deju ballīti un enerģijas apmaiņa starp viņiem un dejojošo pūli ir apbrīnojama.

Pirms Pendulum Palladium Rīga deju zāli uzkarsēs DJ Muffler, somu drum & bass dīdžejs un producents, kas šobrīd vairāk dzīvo Londonā un Tallinā. Viņš rada pats savu mūziku un ierakstījis jau vairāk kā 50 plašu un 2 deju mūzikas albumus. Šajā deju vakarā arī varēsiet izbaudīt DJ Reefer - drum and bass dīdžeju no Sanfrancisko, ASV, kā arī vairākus pašmāju dīdžejus - Uppfade, Trashy Kid, Dubsisters, SairaM, Ai-va, E:91 un Ankri.

Biļetes uz Pendulum deju nakti koncertzālē Palladium nopērkamas Biļešu Serviss tirdzniecības vietās visā Latvijā, kā arī internetā http://www.bilesuserviss.lv. Biļešu cena Ls 11.

Papildu informācija:

www.facebook.com/palladiumriga

www.twitter.com/palladiumriga

Tuvākie Palladium koncerti:

24. februārī Pendelum

02. aprīlī Zola Jesus

05. aprīlī Gacho

22. aprīlī The Do

Foto: Publicitātes foto

Blogs: Vai ir iespējams, ka kaverversija ir labāka nekā oriģināls?

Mon, 20 Feb 2012 19:06:09 +0200

Kopš populārās mūzikas vīrusa izplatīšanās sešdesmitajos gados (tiesa arī agrāk), var droši un bez slēpšanās teikt, ka katra grupa ir ierakstījusi vismaz vienu kādas sev tuvas dziesmas kaverversiju. Jāatzīst gan, ka grupas to lielākoties dara tikai, lai izklaidētu sevi un tuvākos fanus, tādēļ vērtīgas jaunatklātās versijas varbūt nav ļoti maz, bet nav arī pārāk daudz. Tādēļ rodas jautājums - vai kaverversija var būt labāka nekā oriģinālā dziesmas versija?

Man ir ļoti grūti atbildēt uz šo jautājumu, lai gan tiešām ir daudz gadījumu, kad var teikt, ka kaverversija ir labaka nekā oriģināls, bet jāatceras, ka dziesmas svarīgākais elements ir melodija, vārdi un tas nav īsti taisnīgi teikt - kavers ir labāks nekā oriģināls, jo jāciena dziesmas autors. Varbūt grūti saprast, ko es saku - bet ņemsim skaidru visiem zināmu piemēru - Džefa Baklija versija Leonarda Koena dziesmai ar neminamo vārdu ( neesam kaut kāds mainstream portāls, kas piemin lietas, kuras visiem ir apnikušas) - jā, kaverversija ir absolūti labāka, bet šajā gadijumā Baklijs ir tikai izpildītājs un viņam pienākas labi, ja tikai 30 procenti no slavas un tiem kuri saka, ka izpildītājs ir labāks nekā autors varu teikt: "Pa purnu"

Izrādiet cieņu autoram, lūdzu... Tādēļ es vairāk esmu tajā pusē, kas saka "Nē, kaverversija nevar būt labāka par oriģinālu", jo kaverētāji lielākoties ir tikai izpildītāji un pašus autorus es cienu vairāk nekā izpildītājus.

Skaidrs, ka ir arī vairāki gadījumi, kad kāda dziesma, ko sarakstījis kāds cits kļūst populārāka kaverētāja izpildījumā. Populārakos piemērus mēs visi zinām, bet šoreiz nolēmu vairāk pastāstīt par diviem piemēriem, kas nav tik populāri, bet savā ziņā ir kļuvuši par konkrēto izpildītāju vizītkarti.

Pirmais piemērs ir Džeja Riatārda (Jay Reatard) kaverversija Deerhunter dziesmai Fluorescent Gray - jāatzīst, ka pati kaverversija daudz neatšķiras no oriģināla, bet pati dziesmas tēma un teksts tā sasaucas ar skumjo Džeja Riatārda likteni un viņa citu dziesmu tēmām, ka nākas jautāt - kurš ir dziesmas autors? Piedod Džej, bet visi augļi pienākas Bredfordam Koksam

Otrs piemērs - Galaxie 500 versija Džonatana Rikmena vai The Modern Lovers (nezinu ko pieskaitīt kā autoru oriģinālam - grupu vai patieso autoru) dziesmai Don't Let Our Youth Go To Waste. Rikmens protams ir liels mākslinieks, tādēļ viņa daiļradē ir daudz dziesmu, kurus patiesībā var uzskatīt par to fragmentiem, tādēļ citiem, kuri nav tik lieli mākslinieki ir visas iespējas kaut ko nozagt. Don't Let Our Youth Go To Waste oriģinālā ir neliels a cappela dzejolis ar skaistu melodiju, bet Galaxie 500 to ir pataisījuši par pilnvērtīgu skaņdarbu - paisley underground (astoņdesmito psihodēliskās mūzikas žanrs, kas īpaši ietekmējies no The Velvet Underground) šedevru.

Kādi ir jūsu viedokļi par kaversijām? Kuras ir jūsu mīļākās jaunatklātās versijas? Vai tās ir labākas nekā oriģināls? Un kuru plašākām masām nezināmu kaverversiju vēlies izcelt?

Goran Gora koncerts Rīgas Domā jau rīt

Mon, 20 Feb 2012 18:05:29 +0200

Jau rīt – 21.februārī – notiks dziesminieka Goran Gora trešā albuma Hold Me Close When It Comes koncertatskaņojums Rīgas Doma baznīcā. Koncertā decembrī izdotais albums izskanēs pilnā garumā, taču dziesminieks atskaņos arī labākās dziesmas no abiem iepriekšējiem albumiem.

Koncerta sākums paredzēts precīzi 19:00, ieeja pasākumā - no 18:30. Ņemot vērā telpas specifiku apmeklētājiem ieteicams saģērbties silti. Koncerta organizatori atgādina, ka sēdvietas koncertā netiks numurētas un visu biļešu cena būs vienāda. Tāpēc dziesminieks aicina klausītājus ierasties savlaicīgi un ieņemt labākās vietas zālē. Tos, kuri uztraucas par redzamību koncerta laikā, mūziķis vēlas nomierināt, norādot, ka koncerts paredzēts nevis kā klasisks koncerts ar skatuvi, bet gan – mūziķi atradīsies savdabīgā gaismas ielokā, vislielāko uzsvaru liekot uz mūziku un tās baudīšanu, nevis vizuāliem specefektiem.

Jau iepriekš ticis ziņots, ka dziesminieks Goran Gora 15.decembrī izdeva savu trešo abumu Hold Me Close When It Comes, kas no iepriekšējiem mūziķa albumiem atšķiras ar akustisko, mierīgo noskaņu, tajā pat laikā skanot dinamiski un dzīvi. Daļa dziesminieka klausītāju šo albumu jau nodēvējuši par mūziķa labāko veikumu. Tā kā jaunā albuma materiāls, salīdzinājumā ar mūziķa līdzšinējo daiļradi, ir muzikāli trauslāks un pieklusinātāks, dziesminieks izvēlējies albuma pirmo koncertatskaņojumu veikt tieši Rīgas Doma baznīcā.

Koncerts tiek rīkots, sadarbībā ar biedrību Ascendum un ir pirmais koncerts projekta Mans Doms ietvaros. Biļetes uz šo koncertu iespējams iegādāties Rīgas Doma kasē un internetā – www.ekase.lv. Biļetes būs pieejamas arī pirms koncerta baznīcas biļešu kasē.

Sīkāka informācija:

http://www.gorangora.com

http://www.mansdoms.lv

http://www.ascendum.lv

Foto: Publicitātes foto

Blogs: Eirovīzija - farss sasniedz jaunu līmeni

Sun, 19 Feb 2012 19:08:02 +0200

Tā jau sāk kļūt par sava veida tradīciju, ka katru gadu nākamajā dienā pēc Eirovīzijas nacionālās atlases fināla gribās tik vien kā saķert galvu un grūtsirdīgi nopūsties, jo jau tagad ir skaidrs – mums pastāv ļoti, ļoti lielas iespējas izcīnīt godpilno pēdējo vietu. Protams, var ilgi un dikti diskutēt par šī konkursa prestižu un nozīmīgumu, bet tāpat – kuram gan patīk, ja viņa valsts ir pēdējā? Turklāt tas viss gadā, kad mums bija arī kandidatūras ar ļoti lielu potenciālu...

Vakar pamatīgi apstulbu redzot to, ko mums rādīja LTV. Pirmkārt, tīri no tehniskās puses skatoties. Es nepretendēju uz televīzijas eksperta statusu (kaut gan gribētos domāt, ka šo to no tā visa saprotu un pāris gados, kurus tajā strādāju, kaut ko arī esmu apguvis), bet vakar ikvienam bija skaidrs, ka LTV pārraide bija, ļoti iespējams, vissliktāk režisētais un organizētais pasākums pēdējo gadu laikā. Lai vai ko mēs teiktu par Eirovīziju, vienu noliegt nevaram – vienmēr gan, protams, īstais konkurss, gan arī pašmāju atlase ir acij baudāms šovs, kurš patīkami izceļas, salīdzinot ar lielu daļu pārējo raidījumu, kurs veido pašmāju televīzijas. Šoreiz no tā nebija ne vēsts – skatuve bija vienkārša, nekādus pārsteigumus mēs nesaņēmām, turklāt viss bija sasteigts un vietām arī šķita nepārdomāts. Radās sajūta, ka režisors visu laiku spiež raidījuma vadītājus skriet uz priekšu, lai tikai ātrāk tas viss būtu galā, un varētu doties mājup vai arī ķerties pie citiem darbiem. Par to, ka superfināla dalībnieki nedziedāja vēlreiz, nemaz neizteikšos – tas vispār bija absurds. Labi, es saprotu, ka LTV 1 pārraide bija jābeidz laikā, jo debates par referenduma iznākumu bija svarīgākas. Tas viss ir loģiski un saprotami, taču vai tiešām nebija iespējams to visu saorganizēt citādi? Manuprāt, bija trīs loģiski risinājumi šai problēmai (sākt pārraidi ātrāk, pēc 22.00 pārcelt to uz LTV 7 vai arī ļaut mūziķiem uzstāties Marijas Naumovas, Olgas Rajeckas, Šveices šī gada pārstāvju un pārējo zvaigžņu vietā), turklāt aizdomāties līdz tiem spētu, šķiet, jebkurš, jo tā nebūt nav raķešu zinātne... Bet var jau būt, ka viss ir daudz vienkāršāk un iemesls ir daudz prozaiskāks un valsts televīzijai trūkst naudas kvalitatīvas pārraides nodrošināšanai.

Otrkārt, pamatīgi apjuku ieraugot žūrijas sastāvu un to, kā tā balsoja. Var jau būt, ka es neko nesaprotu, bet vai kāds man varētu paskaidrot, kāpēc diezgan sabalansētas un daudzveidīgas žūrijas, kādas varējām vērot abos pusfinālos (par vairāku to dalībnieku kompetenci gan mēs varētu padiskutēt, bet tas jau ir cits stāsts) šoreiz tika aizstātas ar komisiju, kura atgādināja Latvijas Radio 2 darbinieku un šai stacijai pietuvināto ļaužu apvienību? Lai vai kā tur būtu, tas viss noteikti ir viena liela sagadīšanās, un jebkādas teorijas par to, ka šāds sastāvs ir salikts, lai skaisti ietekmētu rezultātus, noteikti ir pilnīgas muļķības. Tik lieliskos pasākumos taču nekas tāds nav iespējams, vai ne?

Starp citu, potenciālo sazvērestību nepieminēju nejauši – kaut gan parasti šādām lietām neticu un cenšos no tā visa norobežoties, šoreiz rezultāti liek aizdomāties. Kāpēc gan vispār ieminējos par šādu iespējamību (parasti gan no sazvērestības teorijām cenšos norobežoties, bet šoreiz fakti runā paši par sevi)? Gluži vienkārši – ja visapkārt valdošā sabiedriskā doma, iepriekšējās žūrijas un pat bukmeikeri (kuri nekad lieki neriskē) par saviem favorītiem izceļ mūziķus (pārliecinoši – Mad Show Boys, nedaudz tālāk sekoja PeR un Paula Dukure, un tikai tad Anmary), kuri pēc tam, tikai „ekspertu” dēļ netiek ne tuvu uzvarai, rodas dažādas domas... Tabulā variet apskatīt to, cik punktus no žūrijas savos pusfinālos un finālā saņēma katri no dalībniekiem.

Dziesma	1. pusfināls (punkti/vieta)	2. pusfināls (punkti/vieta)	Fināls (punkti/vieta)
Rūta Dūduma – My World	66/5		74/1
Samanta Tīna & Dāvids Kalandija – I Want You Back	72/3		74/2
PeR – Disco Superfly	82/2		65/6
Triānas Parks – Stars Are My Family		78/3	55/8
Paula Dukure – Celebration	86/1		69/4
Andris Ābelīte – Pēdējais Vārds	59/6		66/5
Anmary – Beautiful Song		67/4	70/3
Elizabete Zagorska – You Are A Star		89/2	18/10
Mad Show Boys – Music Thief		97/1	34/9
Roberts Pētersons – She’s A Queen		61/5	55/7

Kā redzams, no 10 dalībniekiem, bijis viens neloģisks kāpums, un četri vēl neloģiskāki kritumi. Kā jau rakstīju, nekādas sazvērestību teoriju iespējas pat neizskatīsim – tas vienkārši nav iespējams tik brīnišķīgā konkursā! Un vispār – tādas atšķirības noteikti ir redzamas tikai tāpēc, jo pirmās žūrijas ir bijušas muļķīgas, nekompetentas un neko nesaprotošas. Bet man gribās pajautāt – vai nav interesanti, ka šoreiz uzvarēja dziesma, par kuru iepriekš bija labākas četras tās konkurentes, savukārt pēdējās trīs vietas ieņēma (turklāt apgrieztā secībā) 2. pusfināla līderes?

Sīkākā pārējo rezultātu analīzē neieslīgšu, citas lietas vairs nav tik interesantas (ikviens var gan ar balsojumiem, gan žūrijas vērtējumiem iepazīties šeit), vien piebildīšu – nez kāpēc skatītāju balsojumā, ja neskaita Samantas Tīnas kraso atbalstītāju pieaugumu un Andra Ābelītes vēl krasāko popularitātes kritumu, viss notika tieši tā kā prognozēts un nekādi krasi pavērsieni nenotika.

Atgriežoties pie galvenā šī bloga tapšanas iemesla, teikšu, ka man arvien vairāk un vairāk sāk likties, ka kāds no augšas šoreiz visu bija sakārtojis tā, lai galvenie favorīti un, ne tikai manuprāt (dzirdēju pat viedokļus, ka cilvēki, kuri nekad iepriekš šo pasākumu nav pat skatījušies ir gatavi par viņiem balsot), visu laiku labākās Latvijas Eirodziesmas radītāji Mad Show Boys paliktu bez kārotās uzvaras. Kāpēc tā, jautāsiet? Ļoti vienkārši – pastāv paliela iespējamība, ka kāds no Latvijas televīzijas vai kādas citas par Eirovīziju atbildīgās organizācijas nobijās, ka tikai mums nepiešuj plaģiātismu un neuzliek pamatīgu sodu. Tieši tāpēc arī bija izdevīgi salikt šādu, ļoti tendenciozu, žūriju, un tieši tāpēc arī bija izdevīgi mūziķu cerības nogremdēt, saliekot tiem sliktas atzīmes. Protams, tās ir tikai manas necilās pārdomas, man nav nekādu pierādījumu, ka tas tieši tā ir noticis, taču citu izskaidrojumu atrast nespēju. Starp citu, arī es sākumā tikai pasmējos par šādu iespējamību, kad izlasīju to vienā no, manuprāt, viena no interesantākajiem Latvijas tvittersfēras cilvēka, Leonarda Dravinieka, tvītā, taču tad es sāku pētīt rezultātus tuvāk.

Lai vai kā būtu, ir tiešām žēl, ka gadā, kad tauta beidzot bija sākusi domāt un labāko dziesmu neatstājusi otrajā vietā, gadā, kad mums bija pat divas diezgan labas kompozīcijas (jau pieminētā Music Thief un arī Disco Superfly, tāpat visai jauka popmūzika bija dzirdama no Paulas Dukures, vien žēl, ka to jau 2006. gadā ar nosaukumu Real Gone izpildīja Šerila Kola) un gadā, kad mums tiešām bija iespējas nekļūt par apsmiekliem, aizsūtot „augsto mākslu no Latvijas”, žūrija visu saliek pa plauktiņiem. Bet varbūt tā arī ir labāk – vismaz nu mums atkal ir garantēta visu apkārtējo uzmanība kā pēdējās vietas ieguvējiem, turklāt, kas ir pavisam droši, līdzekļi, lai pie mums rīkotu Eirovīziju, noteikti nebūs jāmeklē.

P.S. Nevaru nepieminēt un neizcelt abus divus troļļus – pirmo, kuru varējām redzēt Mad Show Boys priekšnesumā (kādam ir zināms, kur var dabūt šādus blingus?) un otro Valtera personā. Es apzinos, ka tas, kā viņš paziņoja rezultātus (skatīt video zemāk) bija maksimāli ļauni, taču tas bija tik ļoti smieklīgi! Lai vai kā, ceru, ka šī nebūs pēdējā reize, kad viņu redzēsim nacionālās televīzijas pārraidēs, jo, vismaz es, nu viņu cienu daudz, daudz vairāk. Bet ja nu kas, gan jau bez darba puisis nepaliks – Jānis Polis gan jau viņam atradīs kādu vietiņu. Viņš to ir pelnījis!

Bet nu piedāvāju vēlreiz izbaudīsim to apbrīnojamo mūziku, kura šogad mūs pārstāvēs Azerbaidžānā! To dzirdot, esmu neizsakāmi lepns, ka esmu latvietis! Bravo, meistari, bravo!

Un tagad atjautības uzdevums visiem tiem, kas to ir dzirdējuši - cik daudzi no Jums šobrīd atcerās kaut vai piedziedājumu? Ja Jūsu atmiņa tomēr neklibo, pamēģiniet to atcerēties pēc šī:

Un nu arī solītais Valtera sniegums paziņojot rezultātus.

Foto: Mārtiņš Otto, tvnet.lv

LMA KARNEVĀLS – no muzikāla vājprāta līdz ausu baudām

Sun, 19 Feb 2012 19:05:32 +0200

Šogad arī eroks apmeklēja izslavēto karnevālu ar tēmu, kurā varēja izpausties daudz un dažādos veidos – Leļļu fabrika.

Kā vienmēr nedaudz eleganti kavējot pasākumu, jau krietni pirms pašas norises vietas - Latvijas Mākslas akadēmijas, varēja dzirdēt apslāpētas mūzikas skaņas. Ierodoties, sajūtas bija grūti izskaidrojamas – kā nonāktu pavisam citā pasaulē – apkārt skan mūzika, visi priecīgi, dažādas krāsainas dekorācijas un galu galā pati publika – lelles, kas visu kopskatu papildināja līdz pilnīgumam.

Šajā gadā tēma tiešām pārdomāta un organizatori devuši iespēju katram izpausties kā vien māk – varēja manīt kubikus rubikus, marionetes, riekstkožus, mīkstās rotaļlietas un daudz dažādu citu bērnu pasaules pārstāvju. Personīgi es biju uzvelkamā lellīte, kura griežas. Sākumā, protams, ar sajūsmu uztvēru divdomīgo tekstu: „Drīkst tevi uzvilkt?”, taču pēc vairākkārtējas griešanās, nedaudz jau lelles darbs apnika.

Viens no iemesliem, kāpēc apmeklēt karnevālu, protams, bija iespēja dažas stundas padzīvot pavisam citā – sapņu pasaulē, taču otrs, būtiskākais iemesls bija mūzika.

Lai mēģinātu apskatīt pēc iespējas vairāk mūzikas pārstāvju, nācās noskrieties ne pa jokam. Un kā nu ne – repertuārs bija iespaidīgs. Neskaitāmi DJ, kurus šoreiz gan īpaši ilgi nepētīju, taču jāmin, ka mūzikas stili bija piemēroti gandrīz jebkurai gaumei.

Vairāk jau nācās dzīvoties pie skatuves Kas lācītim vēderā, iepriekš zināmo grupu dēļ. Sākumā uzstājās Latvian Blues Band, tā kā šo grupu pēdējā laikā nācies ļoti bieži redzēt koncertos, tad vilties nenācās arī šoreiz. Tikai skatītāju atsaucība bija daudz pasīvāka nekā parasti. Nākamā grupa, kas uzstājās bija Sus Dungo, kuru uzstāšanos man bija iespēja redzēt Grupas Marta 5 gadu jubilejā, nolēmu šo miera pārpilno un lirisko mūziku izlaist un doties apskatīt, kas notiek citās zālēs. Personīgi man, Sus Dungo radītā mūzika šķiet pārāk pasīva un nedaudz nogurdinoša. Šī noteikti nav koncertmūzika – drīzāk miera smelšanās svētdienas vakaros, kad miegs nenāk. Jau minētājā Grupas Marta koncertā meitenes spēlēja kā iesildītājas. Toreiz tā jau koncerts tika aizkavēts tehnisku problēmu dēļ, iesildītājas spēlēja daudz par ilgu, ņemot vērā to, ka tas bija arī Grupas Marta izdotā albuma prezentācijas vakars.

Karnevālā uzstājās arī nu jau ilgi pastāvošā Bērnības Milicija, kuras daiļrade zināma gandrīz katram rīdziniekam, kurš savulaik aktīvi apmeklējis dažādus alternatīvās mūzikas klubus un festivālus, tāpēc Bērnības Milicija bija viena no tām grupām, kuru izlēmu neapmeklēt šoreiz, dodot laiku citām aktivitātēm, svinīgi sev nosoloties neatstāt Bērnības Miliciju novārtā un par viņu radīto daiļradi, noteikti kādreiz ko minēt.

Pēc Latvian Blues Band kā vienmēr kvalitatīvā snieguma, jāatzīst ļoti skumjš fakts – lelles un lellītes acīmredzot nebija īsti noskaņoti blūzam. Protams, nenoliedzami šādos masu pasākumos neviens negrib klausīties un iedziļināties, bet vēlās ritmisku, beznosacījuma mūziku, kurai vieglā reibumā lēkāt līdzi.

Pēc kopumā interesanti pavadītā laika, mans lielākais pārsteigums tajā vakarā – Kombuļu Inese. Jāmin jau fakts, ka māksliniece krietni kavēja koncertprogrammu. Pirms šī pasākuma nekad iepriekš viņu nebiju ne redzējusi, ne dzirdējusi, taču visu radītā sajūsma nebeidza mani pārsteigt. Zāle bija pilna, mani draugi un paziņas šokēti nesaprata, kā es varu nezināt viņas dziesmas, visi nepacietīgi viņu gaidīja. Pēc dažām viņas dziesmām, manī kaut kas bija salūzis. Godīgi, sakot, nespēju vēl arvien atgūties no pamatīgi gūtā šoka. Šķiet, ka sajūtas varētu pielīdzināt tām, kādas rodas no bērnības traumām. Pēc karnevāla izdevās diskutēt ar dažādu nozaru pārstāvjiem – komunikāciju zinātnes speciālistiem, mūzikas ekspertiem, draugiem, paziņām. Neviens man nespēja paskaidrot šo fenomenu. Kaut kas līdzīgs populārajai latviešu vai šlāgermūzikai, kas Latvijā tik ļoti iemīļota, kuru pārsvarā griež LR2. Godīgi sakot, tas viss vairāk liekas skumji, nekā smieklīgi. Atceroties jauniešu pārpildīto zāli, vairāk nevar saprast kādi tam visam ir iemesli. Nevēlos nevienu aizskart, novēlu Inesei tikai to labāko, taču to varētu pielīdzināt kā ņirgāšanos par slimiem cilvēkiem. Morāla degradācija – tādu es redzēju to visu kopumu – auditoriju, pašu mākslinieci, citu izteikumus.

Nevar nepieminēt arī leģendārās grupas Pērkons uzstāšanos, kas jau droši saucama par vienu no Latvijas rokmūzikas identitātes simboliem, ļoti atbilstoši izvēlēta grupa šajā saspringtajā nācijas laikā, kad valsts simboli un to svarīgums pēdējā laikā kļūst ļoti aktuāli. Iepriecina fakts, ka skatītāju atsaucība bija tikpat sparīga, kā pie jau minētās Ineses.

Pēc šokējošā atklājuma, sāka pārņemt nogurums. Sakarā ar plāniem agri mosties nākamajā rītā, nācās pasākumu atstāt ap pulksten 3 naktī, kad pasākums sāka ieņemt vairāk citas noskaņas – vairāk cilvēku, kuri nevar nostāvēt. Karnevāls bija iespaidīgs, muzikāli ļoti daudzveidīgs, noteikti šo izslavēto pasākumu būs jāapmeklē arī nākamgad.

Foto: delfi foto http://foto.delfi.lv/album/99656/?page=2

Rabarock izziņo hedlainerus

Fri, 17 Feb 2012 17:13:00 +0200

Festivāls Rabarock, kurš šovasar, 15. un 16. jūnijā Igaunijā notiks jau septīto reizi, izziņojis pirmos māksliniekus, kuru starpā atrodami arī leģendārie The Stranglers un indīroka giganti The Big Pink no Apvienotās Karalistes. Festivālā uzstāsies arī Skyforger no Latvijas.

Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados izveidotā The Stranglers ir viena no Lielbritānijas veiksmīgākajām pankroka grupām – leģendārā apvienība 40 gadu garumā turpinājusi rakstīt jaunu mūziku un nav sēdējusi uz agrīno hītu lauriem. Līdz šai dienai The Stranglers izdevuši 17 albumus, kas pārdoti pusotra miljona eksemplāru apmērā. Tādi hīti, kā Golden Brown, Peaches, No More Heroes, Always the Sun un Strange Little Girl apvieno dažādu paaudžu mūzikas mīļotājus. Martā The Stranglers klajā laidīs jaunu albumu ar nosaukumu Giants. Igauniju grupa apmeklēs otro reizi – tālajā 1991. gadā The Stranglers bija festivāla Rock Summer galvenie mākslinieki.

Savukārt britu indīroka duets The Big Pink Igaunijā viesosies pirmo reizi. Multi-instrumentālistu Robija Furzes un Mailo Kordela grupa guva milzu popularitāti pateicoties veiksmīgajam singlam Dominos. Arī Dominos koverversija, slavenās amerikāņu reperes Nikijas Mināžas izpildījumā veicināja grupas panākumus. Albums A Brief History Of Love iekļuva vairākos gada labāko albumu topos. Šī gada janvārī klajā nāca The Big Pink otrais studijas albums Future This, no kura dzirdētie singli Stay Gold un Hit The Ground (Superman) pavisam noteikti tiks izpildīti arī festivālā Rabarock, Jarvakandi pilsētā, Igaunijā.

Hārdkora faniem Rabarock festivāls sarūpējis astoņdesmitajos gados izveidoto eklektiskā pankroka grupu The Dwarves no ASV, kura nesen apvienojusies un izdevusi albumu The Dwarves Are Born Again. Grupas ierašanās sagādās galvassāpes kā festivāla organizētājiem, tā arī citām grupām – grupa ar Blagu Dāliju priekšgalā karjeras laikā piedzīvojusi kopējus arestus, slimnīcas apmeklējumus un citas nepatikšanas.

Festivālā gaidāma arī progresīvā roka grupa Von Hertzen Brothers un glamroka meistari Reckless Love – abas somu grupas jau iemīļojuši vietējie klausītāji. Savukārt īpašu krāsu notikumam piešķirs The Experimental Tropic Blues Band no Beļģijas, kas pazīstama ar trakulīgām rokenrola performancēm. Savukārt Latviju Rabarock pārstāvēs metāla grupa Skyforger, kas komentārus neprasa nevienam ziemeļvalstu smagās mūzikas cienītājam.

Rabarock ir Igaunijas lielākais rokfestivāls, tas notiek mazajā Jarvakandi pilsētā, kas atrodas 80 kilometru attālumā no Tallinas, un 60 kilometru attālumā no Pērnavas. Iepriekšējos gados Rabarock uzstājušies tādi mākslinieki, kā Sparks, The Fall, Public Image Ltd., Danko Jones, Filter, Pendulum, Lailback, Electric Six, The Misfits, The Exploited, Helloween, Gary Numan, Anthrax un daudzi citi. Pērn Rabarock apmeklēja aptuveni 10 tūkstoši apmeklētāju.

Tuvāko mēnešu laikā mākslinieku saraksts ievērojami papildināsies. Biļetes jau tagad iespējams iegādāties visās Biļešu Servisa kasēs, visā Latvijā, kā arī internetā.

Foto: Publicitiātes foto